Izstāde "Nostaļģija" liek aizdomāties par ātri ritošo laiku, tehnoloģiju lielajām pārmaiņām un attīstību.
Laiks ir netverams, un šķiet, ka arī tehnoloģijas. Nemitīgajā laika skrējienā daudzi kādreiz cildināti un cienīti tehnoloģiju brīnumi pamazām aiziet otrajā plānā, ko aizēno jaunāku, ātrāku un efektīvāku inovāciju mirdzums. Tikai pirms 50 gadiem cilvēki izmantoja tehnoloģiju, kas mūsdienu jaunajai paaudzei jau šķiet abstrakta. Priekšmeti, kas tikai pirms dažām desmitgadēm sabiedrībā tika vērtēti kā neatņemama sadzīves sastāvdaļa un pat luksusa preces, tagad mētājas bēniņos un lūžņu kaudzēs. Šīs relikvijas, kas ir piesātinātas ar sava laikmeta būtību, glabā stāstus un atmiņas, kas runā par cilvēces progresa pārejošo dabu un rūgti saldo laika ritējumu. Katrs priekšmets, neatkarīgi no tā, vai tas ir rotējošas ciparnīcas tālrunis, vai vinila plašu atskaņotājs, kas ir bagātas ar melodijas analogo siltumu, ir ievērojama liecība cilvēces attīstībā. Šīs ierīces nebija tikai rīki, bet arī simboli, kas liecināja par dzīvesveidu, saziņu un izklaidi.
Savā gleznu sērijā Nostaļģija māksliniece atgriež šos priekšmetus dzīvē uz audekla. Šīs palielinātās klusās dabas dažbrīd šķiet mainījušas formu, dažbrīd pārslāņojušās ar dažādiem rakursiem un toņkārtām šķietami apzīmējot to, ka arī mūsu atmiņas par šiem priekšmetiem paliek neskaidras. Vērojot gleznas ir iespēja uz mirkli atgriezties pagātnē, atmiņās, un izvērtēt pagājušā laika sadzīvi retrospektīvā. Ilze Helgelande gleznās izmanto caurspīdīgas krāsu shēmas un abstraktas ģeometriskas formas. Tādējādi objekti uz audekla šķiet nedaudz maldinoši un netverami tāpat kā mūsu atmiņas par tiem. Dažos darbos māksliniece ļauj cilvēkiem pastāstīt savu stāstu, un tas pievieno nostalģisku elementu, un stāsts kļūst pilnīgs.