Džordža Balančina balets "Serenāde" ir vizuāli poētiska horeogrāfija, kas oriģināli veidota baletskolas audzēkņiem un tiek uzskatīta par vienu no dejas vēstures stūrakmeņiem. Balets "Serenāde" radīts, izmantojot Pētera Čaikovska "Serenādi" stīgu orķestrim do mažorā un pirmoreiz izrādīts 1934. gadā Amerikas Baleta skolas audzēkņu izpildījumā.
Edvarda Kluga laikmetīgās horeogrāfijas pamatā ir vācu komponista Karla Orfa (1895–1982) leģendārā oratorija "Carmina Burana", kas ilustrē likteņa kaprīzēm pakļautos cilvēka dzīves līkločus. Scēniskajā kantātē izmantots kādā Bavārijas klosterī atrasts viduslaikos tapis dzejas krājums, kurā skartas dažādas tēmas: veiksmes un bagātības nepastāvīgums, dzīves gaistošā daba, pavasara atnākšana, arī iedzeršanas un iekāres bauda un posts. Oratorijas centrālais simbols – likteņa rats – griežas, pārvēršot prieku rūgtumā un cerību sērās. Edvarda Kluga horeogrāfijā galvenais vizuālais elements ir aplis – visvienkāršākais un tajā pašā laikā vispilnīgākais dabas veidojums.